Baltais stārķis

Pavasaris – gājputnu atgriešanās laiks.

Pavasaris ir laiks, kad mostas daba un no siltajām zemēm atgriežas gājputni. Izbraucot ārpus pilsētas var vērot lielus zosu, gulbju barus. Tīrumos vērojamas ķīvītes. Savas vecās ligzdas aprauga baltie stārķi. Cilvēki izliek putnu būrīšus.

Programmas „Putni un mēs” trešajā kārtā pievērsīsimies gājputnu tēmai. Tuvāk iepazīsim balto stārķi.

Tāpēc aicinu iepazīties ar 3.kārtas uzdevumiem sadaļā testi un uzdevumi.

Baltais stārķis.

Latīniskais nosaukums - Ciconia ciconia

Izskats

Baltais stārķis ir liels putns. Tas ir 100 - 125 cm augsts, spārnu platums 155 - 200 cm, svars 2,3 - 4,5kg. Tā spalvas pamatā ir baltas, ar melnām spārnu lidspalvām. Stārķim ir sarkans, garš knābis un sarkanas kājas. Kamēr baltais stārķis nav pieaudzis, knābis un kājas ir melni. Lidojumā tā kakls ir izstiepts taisni uz priekšu, gaita uz zemes ir lēna un apdomīga.

Dzīves vieta

Sastopami galvenokārt pļavu, ganību un lauku malās.

DZĪVES VEIDS UN UZVEDĪBA:

Barību iegūst, gan bradājot pa seklu ūdeni, gan staigājot pa sauszemi, nereti seko lauksaimniecības mašīnām (pļaujmašīnām vai arklam), vienkopus sapulcējoties pat vairākiem desmitiem putnu. Barojas ar sīkiem dzīvniekiem – kukaiņiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putnu mazuļiem, grauzējiem, tārpiem, ēd arī maitu. Novērojams arī izgāztuvēs, kur barojas ar cilvēku pārtikas atkritumiem.

Ligzdošanas laikā dzīvo pāros, pēcligzdošanas laikā, kā arī neligzdojoši putni uzturas baros. Piemērotās vietās var ligzdot lielā blīvumā, arī koloniāli. Gājputns, ligzdošanas vietās atgriežas marta beigās - aprīļa sākumā, aizlido augusta beigās septembra sākumā. Parasti migrē baros, ziemo centrālajā un dienvidu Āfrikā. Migrācijas laikā nozīmīga koncentrēšanās vērojama pie jūras šaurumiem – Gibraltāra un Bosfora, ko šķērso migrācijas trases. Izvairās no lielu atklātu ūdeņu (Vidusjūras) šķērsošanas, jo virs tiem neveidojas planēšanai nepieciešamās siltā gaisa strāvas.

LIGZDA, OLAS UN MAZUĻI:

Ligzdu būvē uz dažādām cilvēku radītām konstrukcijām (ēkām, ūdenstorņiem, elektrības stabiem), kā arī kokos, kur labprāt apmetas uz cilvēku izvietotām ligzdu pamatnēm. Ligzda tiek būvēta no zariem, ko salasa uz zemes, un, ilggadīgi lietota, tā var sasniegt iespaidīgus izmērus (1,5 m caurmērā un vairāk kā 1,5 m augstumā). Raksturīga apdzīvotas ligzdas pazīme ir bagātīgs balts kaļķojums uz ligzdas malām un zem tās. Ligzda tiek izklāta ar sausu zāli, dējumā 1-6 netīri baltas olas. Sāk perēt pēc pirmās olas izdēšanas, tādēļ mazuļi, kas izšķiļas pēc 33-34 dienu perēšanas, neizšķiļas vienlaicīgi un var būt ar izteiktām auguma atšķirībām. Nelabvēlīgos apstākļos mazākos un vājākos mazuļus vecāki var izmest no ligzdas (retumis – apēst). Mazuļi ir ligzdguļi un lidotspēju sasniedz aptuveni divu mēnešu vecumā, kad pamet ligzdu. Gadā viens perējums.

MIGRĀCIJA. 

Baltie stārķi ir gājputni. Tie pārziemo dienvidos – ziemā pie mums tiem grūti atrast piemērotu barību. Tāpēc tie migrē uz siltākām vietām. Daļa balto stārķu

pavada ziemu Spānijas dienvidos, daļa dodas tālāk uz centrālo Āfriku. Tie var nolidot pat 12 tūkstošus kilomteru.

Stārķi ceļo tikai dienas laikā un, lai varētu nolidot lielus attālumus, tie izmanto planējošo lidojumu. Tāpēc tie

nelido virs jūrām – siltās gaisa plūsmas, kas nepieciešamas planēšanai, vieglāk atrast virs sauszemes nekā

virs jūras. Baltie stārķi izvairās lidot pār Vidusjūru, bet lido pār Gibraltāru rietumos vai pār Bosfora jūras

šaurumu austrumos. Rudenī šajos mazajos zemes pleķīšos, ko aptver jūra, var novērot lielu skaitu migrējošo

putnu. Pat 10 tūkstošus putnu vienlaikus.

Kad baltie stārķi sasniedz Āfriku, tiem kļūst vieglāk lidot, jo virs kontinenta ir vairāk augšupejošo gaisa strāvu.

Stārķi lido 1000–2500 metru augstumā, ar ātrumu 45 km/h.

Siltās gaisa strāvas ir neredzamas – tas būtībā ir tikai karsts gaiss. Iekļūstot siltajās strāvās, stārķi kopā ar

silto gaisu tiek pacelti augstu gaisā. Kad stārķi gaisa strāvu tās augšgalā pamet, tie sāk planēt.

Putniem ir vieglāk ceļot lielākos baros. Kad viens stārķis atrod silto gaisa strāvu, pārējie tam seko. Jo vairāk

putnu ceļo kopā, jo vieglāk tiem atrast piemērotas siltā gaisa strāvas – tāpēc lielāki putnu bari ceļo ātrāk

nekā atsevišķi putni

Piemērotos apstākļos stārķi dienā var nolidot pat 500 kilometrus. Līdz ziemošanas vietām

(2000–10 500 kilometrus) tie var aizlidot apmēram četru nedēļu laikā.

Tomēr lidojums atpakaļ pie mums ir ilgāks. Laika apstākļi ir sliktāki, un putni dienas laikā paveic īsāku

ceļa gabalu.

Informācijas avoti.

http://www.springalive.net/lv-lv/springalive/starkis_migracija

http://www.latvijasdaba.lv/putni/ciconia-ciconia-l/

https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltais_stārķis

Informāciju apkopoja skolotāja Agnese Neija

Noslēgusies programmas „Putni un mēs” otrā kārta

Lai apskatītu - klikšķinam uz bildes

Sagatavoja skolotāja Agnese Neija

Dižraibais dzenis

  Dižraibais dzenis (latīniskais nosaukums Dendrocopos major) ir izvēlēts par 2016.gada putnu. Latvijas Ornitoloģijas biedrības akcija „Gada putns” tiek rīkota jau 21.reizi, un šī gada mērķis –saglabāt bieži sastopamu putnu sugu stāvokli.

  Dižraibo dzeni var pazīt pēc melni-balti raibā apmatojuma un sarkanās zemastes spalvām, kas skaidri nodalītas no pelēki baltā vēdera. Galva ir melna, piere –balta, arī gar sāniem redzami balti plankumi. Tēviņiem pakausis ir sarkans, bet mātītēm tas ir melns. Savukārt jaunajiem putniem visa galvas virsa ir sarkana. Dižraibajam dzenim ir zaļganpelēkas kājas. Jaunajiem putniem acis ir brūnas. Dižraibais dzenis ir vidēji liels putns – ķermeņa garums ir 22 – 26 cm, izplestu spārnu platums ir 38 – 44 cm.

  Latvijā dižraibais dzenis ir parasts ligzdotājs un nometnieks un tā ir visbiežāk sastopamā dzeņu suga Latvijā. 

  Sastopams dažādos mežos, parkos un kapsētās, ziemā biežāk skujkoku mežos.

  Dižraibajam dzenim ir liela lomu meža ekoloģijā. Tā izkaltos dobumus kokos izmanto arī citi dobumos ligzdojoši putni, piemēram, zīlītes vai mušķērāji. Turklāt dižraibais dzenis masveidā iznīcina meža kaitēkļus, piemēram, laputis, tauriņu kāpurus un kukaiņus: koksngraužus, mizgraužus, krāšņvaboles, skudras un daudzus citus. Tas barojas ne tikai ar kukaiņiem, bet arī ar sēklām, riekstiem, augļiem, ogām, bojā gājušiem dzīvniekiem, citu putnu olām, putnēniem un maziem grauzējiem. Ar garo, lipīgo mēli var izlasīt kukaiņus pat no 9 cm dziļām koksnes spraugām. Ziemas laikā labprāt apmeklē putnu barotavas. Reizēm, pavasarī, dzer arī lapu koku sulu. Zaru žāklēs vai stumbru spraugās mēdz ierīkot “kalves” čiekuru apstrādei, zem šādiem kokiem var izveidoties sakaltu čiekuru kaudzes.

  Sezonas laikā dižraibais dzenis perē vienu reizi. Gan tēviņš, gan mātīte klaudzina pa koku, piesakot tiesības uz teritoriju. Ligzdošanas dobumu dižraibā dzeņa pāris kaļ kopā. Tas parasti tiek izkalts mīkstā vai trupējošā lapu kokā. Vispirms dzenis iekaļas kokā horizontāli, bet pēc tam kaļas vertikāli uz leju, apmēram 30 cm dziļumā, kur dobums tiek paplašināts.  Ieeja dobumā ir ovāla un atrodas apmēram 4 līdz 15 metru augstumā no zemes.

  No aprīļa līdz jūnijam tiek izdētas  4 līdz 7 baltas olas. Perē un vēlāk par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Pēc 10 līdz 12 dienām izšķiļas mazuļi, bet ligzdu jaunie putni pamet sasniedzot 20 - 25 dienu vecumu. 

  Latvijā sastopamas deviņas dzeņveidīgo putnu sugas, ar kurām vari iepazīties dzeņveidīgo noteicējā. (noteicēju var atrast un izpētīt skolas mājas lapā)

Informāciju apkopoja Agnese Neija

Informācija no.

http://www.lvm.lv/jaunumi/2770-dizraibais-dzenis

https://lv.wikipedia.org/wiki/Di%C5%BEraibais_dzenis